Mazpulcēnu stāsti "Izaudzis Latvijai"

Latvijas Mazpulku atjaunošanas 20. gads.

Izauguši Latvijai 2014 20/02/2015

Filed under: Rīgas Klubiņa Pasākumi — mazpulks @ 15:14

Rīgas Klubiņa ikgadējais izaugsmes seminārs ”Izauguši Latvijai”

2014.gada  14.- 16. novembrī,Saldū Latvijas Mazpulku brīvprātīgie piedalījās ikgadējā izaugsmes seminārā „Izaudzis Latvijai”, kuram šogad tika dots arī otrs nosaukums „LEC* Mazpulk!”. Šogad semināra programmas veidošana tika pilnībā nodota Piedzīvojuma Gars rokās. Seminārs tika balstīts uz ideoloģiju Love Every Challenge.

Šo 3 dienu laikā brīvprātīgie ieguva izpratni par līderības prasmēm, konfliktu vadīšanu, atbildības un upura stāvokļiem, dominēšanas tehnikām un atgriezeniskās saites izmantošanu. Tāpat arī brīvprātīgie praktizēja publiskās runas prasmes un semināru noslēdza ar vakariņām latviskā gaisotnē. Paldies Piedzīvojuma Gars un gariņiem par apmācībām!

DSC02104

Zane Šteinberga,Rīgas Klubiņš

Advertisements
 

Mazpulks ir manas dzīves sakne! 03/04/2011

Filed under: Mazpulcēna stāsts,Vēstule — madarsone @ 11:18

Manas mazpulcēna gaitas aizsākās 1998. gada pavasarī, kad tā nu sagadījās, ka bija iespēja tikt uz mazpulku saimniecību. Jau ar pirmo reizi tur esot, tur arī paliku. Un tā ikdienas pēc skolas mēroju šos pāris kilometrus uz 437. Dobeles mazpulka saimniecību „Zaļkalni”. Arī vasarā nebija citādi, mēroju šo ceļu un manos 10 gados kā pilsētas bērnam tas nebija nekāds šķērslis. Jau pirmajā gadā tika iedalīts ampēram 100 m2 liels zemes pleķītis, kurā audzēju dažādas dārzeņu kultūras. Tā nu katru gadu par kādu no kultūraugiem rakstīju individuālo projektu. Saimniecības kopplatība bija 4.2 ha, kuros vēl arī bija augļu dārzs, dažādi lopiņi, un, protams, mājas sargi. Katru gadu arī tika rakstīti grupas projekti par jauno augļu dārzu, un man tika uzticēts apkopt mazās pundurābelītes un bumbierītes. Mēs mazpulkā ar projektiem tikām norūdīti diezgan cītīgi, un arī visus citus darbus nevarējām darīt šā tā.

Ciemos pie A. Kliestas 80 gadu jubilejā

Par īstu mazpulcēnu kļuvu, kad tā paša gada rudenī K.Ulmaņa piemiņas pasākuma laikā „Pikšās” tika dots svinīgais solījums, un tika piešķirtas mazpulku nozīmītes. Vēl spilgti stāv atmiņā, kad mums meitenēm arī tika iedalītas pelēkās krāsas mazpulku formas, kas bija jāvelk uz visiem mazpulku pasākumiem.

Pirmais LIELAIS PALDIES būtu jāsaka mazpulka vadītājai Ainai Kliestai. Es varu teikt, ka mazpulki noteikti man dzīvē ir devuši neatsveramu vērtību, dzīves gudrību, sadzīvot ar dabu, tās skaņām un smelties tajās iedvesmas. Tāpat arī nevar aizmirst Zemgales reģionālās pārvaldes agronomu Vilni Reinfeldu, kas atbalstīja mazpulka darbību un vērtēja arī mūsu lauciņus, lai noteiktu, kurš tiks uz lielo nometni un arī uz projektu forumu vienmēr tika sarakstītas recenzijas. Kā arī lielais paldies būtu sakāms Bļodnieka kungam, kas atbalstīja mazpulku gan finansiāli, gan sūtīja no ASV sēklas. Tāpat mazpulks sadarbojās ar „Daugavas vanagiem”, „Lauku Avīze”. Būtībā, mazpulkam bija daudz draugu un atbalstītāju, arī, nešķirojot kurš labāks vai sliktāks, ikviens būtu paldies vērts.

Gadi gāja, un diez gan skumji bija, kad mazpulku vadītājai gadījās trauma, kas liedza turpināt aktīvās mazpulku gaitas. Un neiedziļinoties vadītāju maiņas procesā, arī tagadējai mazpulku vadītājai, BJC centra direktorei Ilgai Elksnītei pienākas LIELAIS PALDIES! Jo ja manas mazpulcēna gaitas būtu pārtrūkušas, kas zina, es varbūt nebūtu, kur esmu tagad, jo par spīti skolas biedru nicīgajai attieksmei, aizejot mācīties uz ģimnāziju, es nemainīju savas dzīves uztveri, vērtības. Turpināju iesākto uz savu iniciatīvu un ļāvos pārmaiņām, kas ienāca mazpulkā mainoties vadītājām. Jaunas iespējas, idejas, projekti.

Un esmu priecīga, ka manas saiknes ar mazpulkiem nav ne mazākā mērā zudušas un ir iespēja darboties superīgi foršajā Rīgas klubiņā!

Un visbeidzot, kurš gan noliegs un apšaubīs, ka neizsakāmi MILZĪGS PALDIES PIENĀKAS šīs organizācijas stūrmaņiem, jo ja nebūtu šī organizācija, šie visi cilvēki ar āboliņa lapiņu sirdī, tad mēs ikviens nez vai šādi spētu sarakstīt tik daudz labā un pozitīvā, kas ar mums noticis.

Šobrīd studēju Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības fakultātes 4. kursā. Un tas liekas tik pašsaprotami, ka esmu šeit un redzu savu nākotni Latvijas laukos. Un bija tik patīkami, ka iepazīstot jaunus cilvēkus, atklājas, kas arī ir bijuši mazpulcēni, un ir tik jauki atcerēties visu, kas noticis foršajos mazpulku pasākumos un justies kā starp savējiem.

Solvita Zeipiņa

437. Dobeles mazpulks „Jaunaudze”

Rīgas klubiņš

 

Mēs esam labāki vien ar to, ka mums dots tik daudz! 02/04/2011

Filed under: Mazpulcēna stāsts,Vēstule — madarsone @ 20:42

Viss sākās 2001.gada septembrī, atnākot uz Rēzeknes pilsētas Skolēnu interešu centru un satiekot dzīvespriecīgo, mērķtiecīgo un karstasinīgo – DZINTRU GRIBUSTI. Viņa ir pilna ar idejām, sapņiem… Rezultāts tam visam ir tāds, ka pilsēta var lepoties ar pirmo un pagaidām vienīgo mazpulku Rēzeknē – mazpulku „TAURENĪTIS” ar tā uzņēmīgo un radošo vadītāju. Vēl tagad atceros, kā toreiz aicināju savus draugus, paziņas, radus līdz ar mani aktīvi darboties mazpulkā, attīstīt sevi, parādīt, ko varam un sasniegt augstākos mērķus. Pilnīgi neticami, cik lieli mēs jau esam izauguši, mēs, kuri 2001.gadā vēl bijām tik nobijušies, satraukušies un maziņi. 🙂

No kreisās: Dzintra Gribuste, Laura Gribuste, Daira Landsberga. 2010. gada novembrī.

Dzintra mums tad bija kā māmiņa. Viņa mums ir iemācījusi milzum daudz – saprašanu par projektiem, to mērķiem, izpildi un realizāciju, to, kā kļūt patstāvīgiem, viņa mūs katru virzījusi būt uz skatuves, mācīties runāt un vadīt. To visu grūti izteikt vārdos, to visu, ko viņa mums ir devusi… Sirds aiztrīc no pateicības, jo tagad esam tik izglītoti, tik gudri, tik lepni un tik daudz esam piedzīvojuši… Tas ir apbrīnojami. Tik labi, ka ir Dzintra un mazpulks!

Viss, kas tika darīts un piedzīvots mazpulkā, nekad netiks aizmirsts. Spilgti atmiņā palikusi mana pirmā mazpulku nometne. Tiešām burvīga, tā norisinājās Īslīcē, tik daudz jaunu draugu un iespaidu. Neaizmirstamās sporta spēles, kurās cīnījāmies un centāmies sevi pierādīt sportiskā garā. Dažreiz gāja labāk,  citreiz sliktāk, bet mēs nekad nepadevāmies un neskumām, jo galvenais bija piedalīties, izjust un pārbaudīt pašiem sevi, pārbaudīt arī to, cik labi protam darboties komandā. Mazpulkos viss ir bijis tā vērts! Atpūsties un pavadīt laiku mēs pratām. Pratām arī rakstīt projektus, tie gan bija pamācību pilni! Jo tos vajadzēja mācēt arī aizstāvēt projektu forumos. Sirsnīgi, mīļi, radoši un neaizmirstami ir arī visi mazpulka „Taurenītis” pasākumi.

Satraucošākais mirklis manā mazpulcēn dzīvē ir Goda nominācijas saņemšana, ar to ļoti lepojos, jo šis augstākais mazpulku apbalvojums ir jānopelna, čakli strādājot. Tā es varu turpināt un turpināt stāstīt gan par mazpulku, gan par mazpulcēniem, gan par darbību, panākumiem un ieguvumiem, un protams arī par vadītāju.  Mēs esam labāki vien ar to, ka mums dots tik daudz, ka dota iespēja darboties mazpulkā!

Paldies, TEV, Dzintra!

Ar nepacietību gaidu mazpulka „Taurenītis” 10 gadu jubileju šī gada oktobrī.

Lai viss iet uz augšu, lai viss piepildās! Mazpulks, Dzintra, draugi ir un vienmēr būs manā sirdī!

Daira Landsberga,

Rēzeknes mazpulks „Taurenītis”

 

MANA DZIRKSTELĪTE… 01/04/2011

Filed under: Mazpulcēna stāsts,Vēstule — madarsone @ 15:24

Lai gan pagājuši jau vairāk kā 5 gadi kopš aktīvas darbības mazpulkā, sirdī jūtos tam piederīga – savam Daugmales mazpulkam „Dzirkstelīte”. Un tieši šāds arī ir šis mazpulks – uguntiņa, kas nepārstāj degt. Tieši pretēji – dzirksteļo un turpina darboties bez apstājas. Tas, protams, ir ieguldītā darba un enerģijas rezultāts no vislabākās mazpulka vadītājas – Zinaidas Matisones puses.

Man mazpulks ir bijis kā otra skola, kurā iegūtas gan praktiskas zināšanas projektu rakstīšanā, gan arī daudz pozitīvu emociju un atmiņu – nometnes Latvijā un Zviedrijā, kā arī ražas skates un sporta spēles.

Lielus panākumus Latvijas Mazpulkam, čaklus mazpulcēnus un veselību Daugmales mazpulka vadītājai!

Ar cieņu,

Ieva Skuja

Daugmales mazpulks „Dzirkstelīte”

 

Nevaru iedomāties, kas es tagad būtu, ja … 24/03/2011

Filed under: Mazpulcēna stāsts — madarsone @ 18:08

Esmu Sanita, mazpulkos darbojos kopš 3.klases. Tad kuram katram mājās vēl nebija dators un projektus nācās rakstīt skolā vai ar roku. Tātad darbojos jau pietiekami ilgi, lai par šo vispasaules lauku jauniešu organizāciju būtu savs un ļoti pozitīvs viedoklis. Tomēr ne pietiekami ilgi, lai justos piepildīta un varētu to pamest.

Sporta spēlēs Smiltenē 2009.g. Pirmā no labās - Sanita.

Iestājos mazpulkos tāpēc, ka māsas draudzene bija mazpulka „Dzenīši” vadītājas meita. Tā kā mēs savā starpā arī bijām draudzenes, tad nolēmu iestāties mazpulkos. Un izrādās, ka es tagad esmu vienīgā no mums, kas turpina tajā darboties.  Tajā laikā darbojos vairākos citos pulciņos un brīvā laika nebija daudz. Līdz ar to pirmā lieta, ko iemācījos pateicoties mazpulkiem – organizēt savu laiku. Vēl atceros mūsu pirmo lielo mazpulka pasākumu – mazpulka „Dzenīši” dzimšanas dienu. Biju ļoti sašutusi, kad vecāki neļāva man gulēt skolā pie pārējiem mazpulcēniem, bet lika doties mājās.

Ir bijuši daudz pasākumu, neaizmirstamu notikumu, iepazīšanos un atkal satikšanās, kā arī projektu rakstīšana. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka manas attiecības ar vecākiem un cilvēkiem būtu veidojušās pavisam citādas, ja nebūtu mazpulku. Ja godīgi, pat nevaru iedomāties, kas es tagad būtu un ko es tagad darītu.

Lai gan periodiski neesmu bijusi tas aktīvākais mazpulcēns esmu ļoti parādā Mazpulkiem par visām man dāvātajām iespējām. Jau pēc tehnikuma beigšanas, kas bija diezgan pasīvs laiks manā mazpulcēna dzīvē, es devos mācīties uz Rīgu. Jau tad zināju, ka vēlos darboties Rīgas klubiņā. Mazpulks mani ir padarījis par to, kas es esmu. Pateicoties dažādām iespējām mazpulkos esmu izvēlējusies savu studiju jomu, un arī šobrīd studēju. Pateicoties mazpulkiem man ir paziņas ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē.

Esot projām no Latvijas, apmaiņas programmā, jūtu, ka man pietrūkst Rīgas klubiņa vakaru „Saules dārzā” ar siermaizēm un tēju. Draugos, saņemot Lindas vēstules, vienmēr izlasu līdz galam. Man ir tik ļoti žēl, ka nevaru piedalīties tajos daudzajos pasākumos. Un nav jau pat jēgas katru reizi atbildēt: ”Nebūšu. Joprojām esmu Igaunijā”. Šobrīd ļoti daudz sava laika veltu studijām, bet, cerams, vēlāk manas valodu zināšanas palīdzēs mazpulkiem jaunu, starptautisku projektu realizēšanā.

Sanita Siliņa

Mazpulks „Dzenīši”

 

Mazpulkā nemanot kļuvu par to, kas esmu. 22/03/2011

Filed under: Mazpulcēna stāsts,Vēstule — madarsone @ 16:01

Mazpulks man ir devis daudz. Sākšu ar to, ka trešās klases beigās man un vēl diviem vienaudžiem pirmo reizi bija iespēja piedalīties mazpulka nometnē. Pirms tam 10 vai pat 12 dienas norukājām, lai tikai tiktu uz to superpasākumu un varētu pagulēt teltīs.

Nometne notika pie mums pašiem Daugmalē. Līdz ar to vecākiem sirds bija mierīga, un varējām netraucēti darboties. Visādas lietas piedzīvoju, iepazinu jaunus cilvēkus, pārsvarā tāpēc, ka vazājos līdzi lielākiem jauniešiem. Kaut kā jau tā sociālā dzīve bija jāaizsāk…

Tad sākās projekti. Viegli nebija, taču cīnījāmies. No manis, kā jau no apzinīgā censoņa, tika prasīts daudz, tad nu arī ņēmu un rakstīju. Toreiz biju dusmīgs, ka tik daudz jādrukā. Vieglāk būtu bijis pieteikties grupu projektam un miers. Taču tagad atskatoties redzu, ka tās pūles bija to vērtas.

„Dzirkstelīte”, Blūmīzers un forši citmazpulcēni

Tā laikam var teikt par daudz lietām, domāju, ka arī augstskolas gadus mazpulkos iegūtās pieredzes dēļ bija vieglāk izvilkt, jo nebija vairs pirmā reize, kad pēdējos brīžos liels darba apjoms jāpaveic. Tā nu visās motivācijas vēstulēs pieminu, ka mazpulks attīstījis manu atbildības izjūtu, iemācījis saprasties ar visdažādākajiem ļautiņiem u.tml.

Nesen, dzirdot Ilzes Kļavas uzrunu Latvijas Jaunatnes Padomes kongresā, sapratu, ka tieši mazpulkā esmu pieradinājis sevi pie domas, ka ir jāstrādā, jāpaliek Latvijā un jāmīl šī valsts. Nezinu kāpēc īsti, bet ilgu laiku pats tam neticēju. Bez skolotājas Matisones gādīgās rokas es noteikti nebūtu izaudzis par tādu kadru, kāds nupat esmu un šī brīža situācijā Latvijai nebūtu noticējis.

Laikam neesmu apguvis tādu pareizo veidu, kādā pateikties cilvēkiem par ieguldīto darbu. Un grūti pateikt arī precīzāk to, ko Madara jau Latvijas Mazpulku konferencē izteica, ka bez Zinaidas Matisones mēs pavisam noteikti nebūtu kļuvuši par tādiem, kā esam tagad: jaunieši, kas lepni būt mazpulcēni un kas vēlas dzīvot Latvijā.

Domāju turpmāko varu teikt visu daugmaliešu vārdā. Tieši skolotāja Zinaida Matisone mūs izaudzinājusi un padarījusi par vienu no kolosālākajām jauniešu blicēm Latvijā. Tagad tik jācer, ka jaunā daugmaliešu paaudze spēs novērtēt zināšanas, pieņemt gādību un veikt uzdevumus, ko skolotāja sniedz, lai mazpulkos iegūto varētu pareizi un veiksmīgi pielietot nākotnē.

Arnis Sloka, Dzirkstelītis* un sirdī mūžam mazpulcēns

http://slokjis.wordpress.com/

*Atvasināts no Daugmales mazpulks „Dzirkstelīte”

 

Lolīte: “Mazpulkā esmu izaugusi!” 18/03/2011

Filed under: Mazpulcēna stāsts,Vēstule — madarsone @ 11:37

Atceroties dienu, kad iestājos mazpulkā, gribas smaidīt. Tas bija 4. klasē. Mēs visi, jaunie mazpulcēni, stāvējām pie mazās zāles durvīm (tā ir iesaukta aktu zāle Ziemeru pamatskolā), un gaidījām, kad mūs aicinās ienākt. Tobrīd es biju ļoti satraukusies. Pie sevis atkārtoju zvērestu, lai tik tā nodošanas brīdī neko nesajauktu. Tas šķita ļoti nopietni. Tāpēc laikam tā iespiedies atmiņā. Tad savā nākotnes vīzijā redzēju vien vasaras nometni, uz kuru man tik ļoti gribējās tikt, bet tajā brīdī es pat nenojautu, ka mazpulks man nākotnē nozīmēs tik daudz. Šis ir jau mans 10. gads mazpulkā!

29. Ziemeru mazpulks sporta spēlēs Daugmalē

Pa šiem gadiem esmu piedalījusies visās mazpulku aktivitātēs, kur tik mani ņēma līdzi. Man bija iespēja izzināt sevi, parādīt citiem, ko protu. Es iemācījos, ka panākumu atslēga ir laba sirds, veselība, čaklas rokas un gudra galva. Domāju, ka arī mazpulkā sāku apzināt sevī mītošo radošo garu, kas mani aizvedis turp, kur esmu šobrīd. Es varu teikt, ka mazpulkā esmu izaugusi! Mans atbalsts ir 29. Ziemeru mazpulka vadītājs Jānis Bērtiņš.

Skolotājam raksturīgs, ka viņš vienīgais mani sauc par Lolīti. Vienmēr ar prieku sagaida ciemos, parāda jaunākās bildes, kas uzņemtas ar, kā pats saka, ziepju trauku. Ja agrāk gāju pēc padoma, kā labāk izstrādāt projektu vai uztaisīt svētku dekoru, tad tagad var iet pēc padoma dzīvei un iedvesmas. Jūtos gandarīta, ja arī pati varu kā palīdzēt – sniegt savu viedokli, piedalīties organizatoriskos darbiņos. Mans mazpulka vadītājs ir lepns par savu stikla figūriņu kolekciju. Es arī ļoti gribu šo kolekciju papildināt ar īstu stikla figūriņu. Un, kad skolotājs ierauga, kaut ko, kas viņam patīk, viņš aizrautīgi saka: “Vai, vai, cik skaisti!!!!” Īpašs uzsvars uz “vai, vai”, tas vienkārši ir jādzird!  Vēl, ko tiku pamanījusi, ka neatkarīgi no tā vai braucām uz Ates muzeju, sporta spēlēm, nometnēm, projektu forumiem, skolotājs, iekāpjot autobusā sauca: “Sveiks mazpulcēn!” Mums bija jāatbild: “Esi sveiks!” Skolotājs: “Mūsu devīze ir!” Mēs: “Augsim Latvijai!” Diena sākās īstā mazpulku patriotiskā garā.  Tad vadītājs omulīgi pasmaidīja, iekārtojās savā sēdvietā un stāstīja, par to, kas mūs sagaida, novēlēja veiksmi un uzmundrināja, savukārt, atpakaļ ceļā parasti bija tāds kā dienas rezumē. Skolotājam ir svarīgi, kā mazpulcēniem gājis.

Esmu ļoti pateicīga Jānim Bērtiņam par visu piedzīvoto. Arī tagad turpinu savas mazpulku gaitas, darbojoties Rīgas klubiņā.  Tā ir neizsakāmi patīkama sajūta, apzināties sevī mazpulcēna garu un redzēt, kā jaunie mazpulcēni piedzīvo to, ko esmu pati pieredzējusi.

PALDIES, skolotāj, par to, kāda esmu izaugusi!

Lolita Hercoga,

29. Ziemeru mazpulks